Labvakar!
-Sveicināti!
-Man te… redziet… tāda problēma. Brīžiem uznāk baiļu lēkmes. Iespējams, ka to varētu saistīt ar narkotiku lietošanu. Es esmu lietojis LSD, sēnes…
-Patiesībā es ne īpaši kaut ko saprotu no narkotiku klasifikācijas.
-Halocinogēnu grupa.
-Esmu lasījusi, ka pēc LSD mēdz būt visādi sarežģījumi ar efekta atkārtošanos pēc krietna laika.
-To dēvē par flashback, bet, ticiet man, tas ir pavisam kas cits. Ne jau efekts atkārtojas. Bet baiļu lēkmes.
-Un jūs nevarat pateikt, no kā jūs tieši baidaties?
-Nē, pavisam. Man ir vienkārši bail. Sajūta rodas kaut kur ārpusē un tai pašā mirklī ir ļoti dziļa, monumentāla. Nezinu, kur likties. Tādos mirkļos negribas nekur iet, kādu satikt. Pat slēgtas telpas nebūt nenomierina. Gribas vienkārši izslēgt gaismu, aizvilkt aizkarus, dzert, un tupēt stūrī. Nācu pie slēdziena, ka uz brīdi jāpārstāj lietot jebkādus stimulatorus, pienācis tāds mirklis.
-Redziet, cilvēks ir tāda būtne, ka vienmēr meklē baudu.

Lasīt vairāk »

Nevis tikumīgums ir vajadzīgs ļaudīm, bet tā redzamība, to no mums gaida sabiedrība; cilvēki nav tik tuvi viens otram, lai tiem būtu nepieciešams tikumīgums – pietiek ar tā masku, dziļāk neviens nelīdīs.

/Marķīzs de Sads/

GARŠ PROLOGS

Noskraidījies somu nesēja lomā pa visu galvaspilsētu un īslaicīgi pazaudējis galvu pēc Erota gribas, jaunais cilvēks izdomāja, ka pārspēs visus viltībā, atsakoties no jūtām, kas raksturīgas tikai vājiem un nevarīgiem ļaudīm. Vai tad personība pati par sevi nav pilnvērtīga? Sadomā sev nezin ko un aiz gara laika dažādo dzīvi. Vai arī nemāk dzīvot savādāk, viņiem tā iepotēts, un te nu viens jauneklis visiem iemācīs. Atvērs viņiem acis, ar savu piemēru parādīs, kā vēl var eksistēt. Šķita, ka viņš ir ticis apkrāpts, svešām rokām nežēlīgi iemests bezdibenī. Pieļauju, ka kopš tā laika radās uzmācīgā ideja par neatkarību. Par spēku. Līdzīgas domas apmeklē lielāko daļu daudzmaz saprātīgo zaļknābju. Viņš patiesi ticēja, ka neviens to nesapratīs. Iestāstīja sev, ka labi noslēps mērķi, ārēji tiecoties uz askētisku vientulību. Kad viņš redzēja citus sev līdzīgus eksemplārus, parasti nodomāja pie sevis: „Man jau savādāk, ko tad viņi…” Nonāca gandrīz līdz riebumam pret viņu zemiskajiem instinktiem, ieprogrammētību, vienas dimensijas sapņiem. Sevišķi glaimojošus vārdus par to visu Ervīnam pateica zīlniece: „Ja gribēsi – būs attiecības ar pretējo dzimumu, ja nē – nebūs,” un nogrozīja galvu, it kā apskauzdama tādu neredzētu izvēles brīvību.

Lasīt vairāk »

Jaunais cilvēks jau vairākas nedēļas mocījās ar dažiem, precīzāk sakot, ar vienu globālu jautājumu. Iedams garām fitnesa zālei, kuru jauneklis kādreiz apmeklēja, viņš ielūkojās gaišajos logos, aiz kuriem dimdēja Eiropas hītu radio un svīda abu dzimumu pārcilvēki. Pats lielākais, ar tetovējumiem un fantastiski platiem pleciem, dirnēja sviedru smakā līdz pat trim stundām. Likās, ik dienas. Platu gurnu īpašnieces grīļojās uz stepera, nogurušu skatienu pētot spogulī celulīta pudiņa trīsas. Treneris, jautrs gaišmatis, cēla vislielākos smagumus, demonstratīvi lūgdams kādu no vārguļiem zālē palīdzēt. Nē, palīdzēt vajag, tā pieņemts. Tikai trenerim būtu vēlams taisīt prastāku seju. Vēlāk šis muskuļu kalns dosies uz Kanādu strādāt par žigolo. Viņš apmierināti stāstīs, ka var noraut sasodīti lielu piķi, apmierinot vietējās perversās dāmītes. Tā nu viņš tur sten un vaid, celdams gaisā savus ikdienas smagumus. Un skan daunis ROBBIE WILLIAMS vai patosā pseido alternatīvā EVANESCENCE, kas palaidusi paspārnē veco labo Amadeju.

Lasīt vairāk »

Es skūpstīju viņas bālās kājas. Es priecājos par viņas aristokrātiskajām krūtīm. Par jūtīgām, sievišķīgām, kuslām rokām. Nezinu, ko var raksturot ar vārdu “kusls”, bet šķiet, ka viņas rokas bija tieši tādas. Mēs skūpstījāmies, meitene glaudās man klāt. Parasti viņa to dara saliekot rokas sev priekšā, sarintinoties gluži kā tāds embrijs. Tad es cieši apkampju embriju, un tas jūtas drošs par visu pasauli. Tādējādi viņa dara arī mani stiprāku. Tad gribas būt varenam un nozīmīgam. Šī spēja dara viņu neatvairāmu visās jomās. Tas pat vairs nav erotisms, tas ir kaut kas prātam neaptverams. Mati, kurus viņa sakārto uz pakauša, atkailinot dižciltīgu kaklu. Pleci. Valdonīga, bet reizē maiga, vilinoša stāja. Arī citas pozas. Pat sēžot uz gultas, manai sievietei izdodas būt pievilcīgākai par jebkuru citu cilvēku uz pasaules. Pēc tam mēs mīlējamies, tā pa īstam maigi, kā appīpējušies, liktenīgi un ar katru sekundi aizvien vairāk domājot par to, ka tas kādreiz beigsies. Nemākam mēs dzīvot ‘šeit un tagad’, nu nemākam! Cik labi, ka ir vēl tādas attiecības. Tādas, kurās tu nepārdzīvosi, ja kādreiz nebūsi spējīgs. Tādas, kurās tu akta laikā necentīsies nepārtraukti atgādināt sev par notiekošo, lai nezaudētu jūtīgumu. Jo jūtīgumus būs tāds, ka turies. Un arī tāpēc, ka cilvēkiem vairs nevajag izlikties, tēlot, kaut ko pierādīt. Cik brīnišķīgi! Es otro reizi mūžā čukstu: “Es tevi mīlu!”, mēs savijamies kā čūskas inku ornamentā. Tad guļam nekustīgi, un es domāju par Kobeinu un Kortniju, kas pirms dažiem gadiem tāpat gulēja pēc Spīlberga filmas. Cik labi… Nav vairs jēgas pārspēt kādu… Galapunkts.

Lasīt vairāk »

Kā man nepatīk aizņemties naudu, kaut jūs zinātu. Un nekad jau arī nav bijis parādu, pēdējā laikā tik. Atnāku uz tikšanos, nolaižu acis. Parunājam par šo un par to, cenšamies vilcināt laiku. Es kaut ko jautāju, izprašņāju, cilvēks atbild. Sasodīti neērti, jo prelūdija neizdodas, pārāk acīmredzams manas nervozitātes iemesls. Kasu pauri, blisinu acis.

“Nu vai tad grūti iedot naudu tāpat, neko nejautājot? Kādēļ noteikti jāatskaitās, kur es nobāzīšu tās kapeikas?” prātoju, ejot uz tikšanos. Vai nevar iedot uzreiz, lai man nebūtu jāskatās acīs savai sirdsapziņai? Tajās es redzu neatrisinātas problēmas, kuras tikai saasinu. Iedod naudu, iedod naudu… Tikai fuckin’ iedod, un es no jauna mīlēšu visu pasauli. Aizjozīšu uz McDonaldu, paņemšu kādu treknu rijamo, pēc tam pudeli portvīna, smalkas cigarellas, apsēdīšos uz soliņa pie kanāla, un būšu laimīgs. Ko tie papīrīši, nu atdošu taču es. Citreiz, kādreiz. Vēlāk… Viss būs vēlāk… Kaut kad…

Lasīt vairāk »

Viņi vienkārši stāvēja autobusu pieturā, bet es jau zināju visu par šiem diviem balodīšiem.

Puisis… Ļoti bieži viņš skatījās uz savu dzimumlocekli, nedaudz dusmojoties, ka bērnībā neapdomīgi sitis pasaules rekordus onānismā. Jā, tagad šis orgāns ir izliecies uz kreiso pusi, un to var novērst divējādi. Nekavējoties pāriet tikai uz kreisās rokas režīmu vai doties uz kādu klīniku, kur ārstē tādus nelaimīgos. Ik dienas viņš viesojās visādās nepiedienīgās interneta lappusēs, kur apskatīja citu vīriešu attiecīgos orgānus, salīdzināja, mierināja sevi. Vienreiz pat mērīja savu mantību, pirms tam pedantski izlasot, kā tas pareizi jādara. Puisis pat pieskaitīja sev pāris liekus milimetrus, un vēl noskuva visu apmatojumu minētajā apvidū. Tagad mantība patiešām sāka izskatīties lielāka. Un kā tad lai nedomā par izmēru? Tā vien šķiet, ka tā ir fortūnas ķīla. Viņš nebija no tiem, kas mijkrēslī spēj sajaukt savu kājstarpes iemītnieku ar klitoru, bet vienalga. Tostarp arī šķībums palika vēl uzkrītošāks. Nu bija tikai jāpamēģina ar kreiso roku, un ar laiku viss izlīdzināsies. Lai gan, līdz ideālam taisnumam bija ļoti tālu, ņemot vērā tīņa gados iegūtās tulznas uz labās rokas.

Lasīt vairāk »