Bez komentāriem. Te.

Es zinu, ka neko nejēdzu no šīs sfēras, bet tieši to es arī gribu uzsvērt. To, kā izskatās no malas dīvainie jauninājumi tāda āmura acīs.

Viss sākās ar to, ka mūs kārdināja ar Šengenu. Eiropas Komisijas pārstāvniecība novietoja masīvu izkārtni pie durvīm, kurā tika dota adrese - godīgie proletārieši nu varēja iepazīties ar informāciju. Jau pēc linka sapratu, ka labi nebūs. Līdzīgi nodomāja cienījams portāls badad.lv un pazobojās par tīmekļa adreses garumu. Tādējādi informācija ne tikai nekļuva pieejamāka, bet vedināja uz domām, ka ar ES saistītie jēdzieni tā arī paliks savā zilā rezervātā dzelteno zvaigžņu dzeloņdrāts aplokā un man, parastam pilsonim, paliks nesaprasti arī turpmāk. Es par to visu biju pavisam aizmirsis, bet vakar attapos no letarģiskas neziņas, jo Latvija iestājās Šengenas zonā. Vismaz tā es to sapratu. No Tvnet tapa zināms, ka “Latvija šonakt pilnībā pievienojusies Šengenas zonai un pasu pārbaude, ceļojot starp Šengenas dalībvalstīm, vairs nebūs arī lidostā. Rīgas lidostā šorīt svinīgi sagaidīti pirmie pasažieri, kam nebija jāiziet pasu kontrole”. It kā jau viss kārtībā, es pasapņoju par puķainu pasauli, kurā mēs blandīsimies pa Pasauli kā utis pa galvu (svešs izteiciens). Atcerējos lielisku nostāstu par kāda hipija izdarībām padomju laikos. Viņš ar autostopa palīdzību vai vēl sazin kādā veidā bija ticis līdz kaņepju audzēm Austrumos, saplūcis veselu maisu ar šiem augiem un līdzīgā veidā nokļuvis atpakaļ. Tad Daugavpils laukumā, ja nemaldos, pie viesnīcas “Latvija”, šokētiem kompetentiem ļaudīm izdalīja savu dāvanu līdz kripatiņai, aizsācis leģendu, kas dzīva vēl šobaltdien. Tā nu es paliku pie pārliecības, ka šo pārgavlīgo soli realizēt Šengenas zonā ir vieglāk. Vienkārši pasapņoju, lai vieglāka dzīve. Bet šorīt es paņēmu rokās avīzi “5 min”, kura sadrumstaloja manu haotisko apziņu. Citāts: “Jau ziņots, kas no 30. marta deviņu jauno Šengenas dalībvalstu, to skaitā Latvijas lidostās ir atcelta robežkontrole ceļošanai starp Šengenas valstīm. Taču tas nenozīmē, ka ceļojot nav jāņem līdzī pase”. Paliec sveika mīļā priede. Pirmkārt, vārdu ‘Šengena’, spriežot pēc pieminēšanas biežuma, tagad lietos saistvārda ‘bļa’ vietā. Otrkārt, robežsargi paši nevarēs vienoties, vai Tev vajag pasi, vai ne un orientēsies pēc simpātijām un antipātijām. Tādējādi, padomju hipija varoņdarbu tomēr varēs atkārtot, jo soģiem zaļos tērpos pat prātā neienāks, ka šis pozitīvismu izstarojošs sārtvaidzis varētu būt ar ļauniem nodomiem :)

Literāram Lavkrafta radītam tēlam Ktulhu un citam Ktulhu, kas appludinājis interneta līdzenumus, nav gandrīz nekas kopīgs. Taču tieši kopīgo iezīmi es gribētu izcelt un apdziedāt. Proti, Ktulhu izmantošana par cilvēku prātu zombēšanas un noslēpumainas kontroles simbolu, kura vara un ietekme bieži vien izpaužas visai anekdotiskās formās.
Lavkrafta variants interesē vai nu vienīgi pasaku un fantastikas žanra cienītājus, vai mistikas fanus, kas ir kūtrāki un stulbāki pat par Rēriha grāmatnīcas publiku, un mēdz uz katra paaugstinājuma novietot elkus. Pirmatnējā nozīme Ktulhu bija zemūdens monstrs, kura dzimšana literārā tēla formā datējama ar 1928. gadu minētā autora krājumā The Cthulhu Mythos. Jāsaka, sākotnēji tam piešķirtās īpašības ir sens otršķirīgas zinātniskās un nezinātniskās fantastikas paņēmiens. Nespriedīšu par plaģiāta iespēju, šādus žanrus pārzinu virspusīgi, bet stacijas tuneļa bibliomānu vidū diez vai atradīsies kāds, kas nav saskāries ar Ktulhu faktūru zem cita apzīmējuma apvalka. Tā ir maņticīga tēze par Ktulhu spējām ietekmēt cilvēku apziņu. Oriģinālā briesmoņa pārdabiskās spējas tika sakāpinātas ar tā ārpuszemes izcelsmes versiju, tādēļ cilvēce viņa izratnē ir tikai niecīgs mirklis. Tādu pašu zombēšanu dažādos avotos veica dažādu pasugu roboti un augstākas būtnes, lidojošie šķīvīši un citi ērmi. Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties šādām lietām, šķiet, ka ASV pat pastāv reāls Ktulhu pielūgšanas kults. Metallica 1984. gadā veltīja tam dziesmu The Call of Ctulhu, datorspēles izmanto zemūdens monstra arhetipisku tēlu daudzās variācijās, arī kino neatpaliek no tām.

Lasīt vairāk »

Pēc psihodēlisku narkotiku lietošanas cilvēka personībā var notikt pārmaiņas. To ietekmē daudzi faktori, sākot ar subjekta audzināšanas kvalitāti, kompetenci, nostādni, bedizot ar vidi, kurā viņš atrodas “ceļojuma” laikā. Lirijs, psihodēliskās revolūcijas seja, saīsināja formulējumu līdz “set & setting”. Dabiski, ka tas ir vispārinājums, “ceļojuma” sekas un mehānika ir bezgalīgas izpētes objekts. Runāt par paredzamību tādā līmenī nav iespējams. Č. Lombrozo, masīvi citētais psiholoģijā un psihiatrijā vīrs, uzskatīja, ka pēc cilvēka ārienes var spriest par viņa potenciāliem noziegumiem. Grūti apstrīdēt, ka mēs arī sastādam priekšstatu par cilvēku pēc vaibstiem vai plastikas, bet viņš to sludināja kā viennozīmīgu un kategorisku pieeju. Laiks parādīja, ka tā nav. Vismaz, ka viss nav tik vienkārši. Tāpat lozungs, kas nozīmēja labu mūziku un labu kompāniju LSD “ceļojuma” laikā, ne vienmēr nozīmēja labu iznākumu.

S. Grofs, LSD terapijas autors, zinātnieks ar milzīgu pieredzi šai jomā, kādreiz klasificēja visus “ceļojuma” paveidus. Pēc simtiem eksperimentu viņš izdalīja vairākus globālus virzienus, taču joprojām atradās neizzinātā laukā. Ir pilnīgi acīmredzami, ka “ceļojuma” interpretācija atkarīga no indivīda spējām saprast tēlu valodu un vēlmes gūt jaunu informāciju. Viens vēlas redzēt krāsainu slide show, cits - izzināt zemapziņas āres. Tādēļ arī rezultāts būs dažāds. Es vēlos atzīmēt vienu globālu parādību, kas izplatīta psihodēlisko narkotiku lietotāju vidū. Proti, tai sabiedrībā, kas ir zinātkāra, radoša un, izsakoties Keruaka vārdiem, steidz dzīvot un deg.

Lasīt vairāk »