Tulkojis mans biedrs.

Anotācija

Kādas lamatas sagaida apgaismības meklētāju mūsdienu dzīves gūzmā? Galvenā un visbīstamākā no tām – ‘’garīgais materiālisms’’, cilvēka ego mēģinājums gūt labumu no jebkā, pat no iekšējās transformācijas un atbrīvošanās no paša ego procesa.
Šī grāmata ir neaizstājams praktisks ceļvedis jebkura garīgā ceļa sekotājam.

Par autoru

Čogjams Trungpa (1939-1987) Rinpoče Ziemeļamerikā nobinājis vairākas budistu kopienas. Lielākās no tām atrodas Boulderā (Kolorādo) – ‘’Karma-Dzong’’ un Bernetā (Vērmontā) – ‘’Tīģera aste’’. Viņš arī nodibināja eksperimentālu terapeitisku kopienu un ķērās klāt pie Naropas institūta organizēšanas – akadēmiska centra, kurā studenti varētu gūt pieredzi par budisma un Rietumu intelektuālo disciplīnu mijiedarbību. Būdams šo centru vadītājs un vecākais pasniedzējs, viņš šo iestāžu studentiem bija draugs un meditācijas skolotājs.
Tā kā viņu uzskatīja par Trungpa-tulku, jau kopš bērnības viņš saņēma īpašu audzināšanu, lai vēlāk kļūtu par Surmangas klosteru abatu Austrumtibetā. Pēc grūta un gara sagatavošanas perioda viņš saņēma iesvētīšanu un tikai iecelts tronī kā tiešais Milarepas un Padmesambhavas līnijas mantinieks. Tādā veidā viņš pabeidza savas apmācības gaitas meditācijas un intelekta attīstības sfērā saskaņā ar kagju un ņingmas tradīcijām.

Kad 1959. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, Trungpam nācās pamest savu dzimteni. Pēc trim Indijā pavadītiem gadiem viņš devās uz Angliju, lai Oksfordā studētu salīdzinošo reliģiju un psiholoģiju. Pēc četriem gadiem Oksfordas universitātē viņš nodibināja pirmo meditācijas un Tibetas budisma pētniecības centru rietumu puslodē – Samjelingu Skotijā. 1970. gadā Trungpa apmeklēja Ziemeļameriku, un, pamanījis neparastu interesi par viņa mācību, nolēma pārcelties uz ASV.

Atlikušo mūžu viņš daudz ceļoja pa ASV un Kanādu, lasot lekcijas un uzstājoties ar semināriem.
Par viņa nākamo inkarnāciju tika pasludināts 1989. g. Tibetā dzimušais Čosengs Trungpa.

Ievads

Tālāk aprakstītā diskusiju sērija norisinājās Boulderā, Kolorādo 1970. g. beigās un 1971. g. pavasarī. Tolaik mēs tieši veidojām savu meditācijas centru Boulderā, ‘’Karma-Dzong’’. Lai gan lielākoties mani skolnieki pret garīgo attīstību izturējās pilnībā nopietni, viņi savā praksē ieviesa ne mazums sajukuma, neizpratnes un gaidu. Tāpēc es uzskatīju par nepieciešamu saviem skolniekiem sniegt vispārēju ceļa pārskatu un brīdināt par tajā sastopamajām briesmām.
Tagad man šķiet, ka šo sarunu publicēšana varētu sniegt labumu arī tiem, kas interesējas par garīgajām disciplīnām.

Pareiza virzība pa garīgo ceļu ir visai smalks process un šeit nedrīkst pieļaut naivu lēkāšanu no vienas vietas uz otru. Pastāv neskaitāmas novirzes, kas noved pie izkropļotas un egocentriskas garīguma versijas. Mēs varam sevi mānīt, uzskatot, ka garīgi attīstāmies, lai gan patiesībā ar garīgās prakses palīdzību tikai stiprinām savu egocentriskumu. Šādu fundamentālu izkropļojumu var nosaukt par garīgo materiālismu.

Šīs sarunas, pirmām kārtām, ir par dažādajiem ceļiem, uz kuriem cilvēki iesaistās garīgajā materiālismā, par dažām pašapmāna formām, kurām nereti pakļaujas iesācēji. Pēc šādu noviržu aplūkošanas mēs pievērsīsimies īstena garīgā ceļa īpatnībām.
Grāmata sarakstīta klasiskā budisma stilā – ne formālā nozīmē, bet gan budisma garīguma izpratnes izklāsta nozīmē. Lai gan budistu ceļš nav saistīts ar teismu, tas nav pretrunā ar teisma disciplīnām. Atšķirības starp dažādajiem ceļiem drīzāk skar uzsvaru sajaukumu un metodes. Pamata problēmas visās garīgajās disciplīnās ir vienādas, it īpaši garīgā materiālisma pārvarēšanas jomā. Budisma pieeja sāk ar mūsu maldiem un ciešanām; tā cenšas atklāt to cēloņus. Teistiskā pieeja sāk ar Dieva diženumu un turpina ar apziņas paplašināšanu līdz Dieva klātbūtnes piedzīvošanai. Taču tā kā šķēršļi saziņai ar Dievu ir mūsu maldi un sliktās īpašības, arī teistiskajai pieejai nākas ar to saskarties. Piemēram, garīgais lepnums ir kā teisma, tā arī budisma disciplīnu problēma.

Saskaņā ar budisma tradīciju garīgais ceļš ir saistīts ar mūsu maldu pārvarēšanu un apziņas atmodināšanas īstenošanu. Kad apziņas atmodināšanas iespējas tiek traucētas no ego un to pavadošās paranojas puses, šāds stāvoklis iegūst dziļi instinktīvu raksturu. Tādējādi jautājums vairs nav, kā atmodināt apziņu, bet gan drīzāk, kā sadedzināt visus tos maldus, kas to sedz. Sadedzinot šos maldus, mēs atklājam apgaismību. Ja šis process būtu citāds, atmodinātas apziņas stāvoklis būtu cēloņu-seku reakcijas rezultāts un tādēļ pakļauts iznīcībai. Visam, kas reiz radīts, agri vai vēlu ir jāmirst; un ja apgaismība būtu šāda procesa rezultāts, ego vienmēr būtu iespējas apliecināt sevi, izsaukt atgriešanos neziņas stāvoklī. Apgaismība ir pastāvīga tāpēc, ka mēs neesam to radījuši, bet gan tikai atklājam. Budistu tradīcijā bieži vien tiek izmantota analoģija ar sauli, kas parādās aiz mākoņiem; šī analoģija ilustrē apgaismības atklāšanos. Neziņas, nospiestības un paranojas neesamība sniedz neparastu skatījumu uz dzīvi: mēs atklājam citādas dzīves iespēju.

Maldu būtība saistīta ar to, ka cilvēks izjūt savu personību kā kaut ko nepārtrauktu un noturīgu. Kad rodas kāda doma, emocija vai cilvēks kaut ko dara, tūlīt pat rodas sajūta, ka jūs to novērojat. Tāda personības izjūta patiesībā ir pārejoša un nepastāvīga, bet mūsu maldu dēļ mums tā liekas pilnībā noturīga un ilgstoša. Tā kā mēs savu kļūdaino viedokli uzskatām par pareizu, mēs cīnāmies par šīs noturīgās personības saglabāšanu un noturēšanu; mēs cenšamies to barot ar baudām un sargāt no sāpēm. Pieredze nepārtraukti liecina par draudiem, kas saistīti ar mūsu personības aprobežotības un pārejošā rakstura apzināšanos, un tādēļ mēs nepārtraukti cīnāmies pret jebkādu sava īstenā stāvokļa atklāšanas iespēju. ‘’Bet, - jūs varbūt vaicāsiet, - ja mūsu īstenais stāvoklis ir atmodināta prāta stāvoklis, kāpēc mēs tik ļoti izvairāmies to saredzēt?’’ Tas notiek tādēļ, ka mēs tik ļoti esam iegrimuši savā maldīgajā pasaules skatījumā, ka uzskatām šo pasauli par reālu, par vienīgo iespējamo. Šāda cīņa, kas vērsta uz sajūtas par nepārtrauktu un noturīgu personību saglabāšanu, ir ego darbība.

Taču ego tikai daļēji izdodas mūs norobežot no sāpēm. Tieši neapmierinātība, kas pavada šo ego cīņu, iedvesmo mūs uz to, ko mēs darām. Tā kā mūsu apziņā vienmēr pastāv pārtraukumi, kļūst iespējamas arī atsevišķas atklāsmes.

Ego funkciju aprakstīšanai Tibetas budismā izmanto interesantu metaforu. Tā vēsta par ‘’trim materiālisma valdniekiem’’ – ‘’formas valdnieks’’, ‘’runas valdnieks’’ un ‘’prāta valdnieks’’. Vārdi ‘’materiālisms’’ un ‘’neirotisks’’ ir attiecināmi uz ego darbību.

Jēdziens ‘’formas valdnieks’’ saistīts ar neirotisku tiekšanos pēc fiziska komforta, drošības un baudas. Mūsu augsti organizētā tehniskā sabiedrība atspoguļo šo pārmērīgo trauksmi iedarbības uz fizisko vidi sakarā tā, lai aizsargātu sevi no traucējošās mitro, rupjo un neparedzamo dzīves aspektu ietekmes. Lifts ar pogu, safasēta gaļa, kondicionēts gaiss, tualetes podi, maksimāli citiem nemanāmas bēres, pensijas programmas, masu produkcija, satelīti, kas sniedz laika prognozi, buldozeri, luminiscentās lampas, darbs no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, televīzija – tas viss ir mēģinājums radīt pieņemamu, drošu, paredzamu un patīkamu pasauli.

Taču jēdziens ‘’formas valdnieki’’ neattiecas uz jūsu radītām komfortablām un drošām dzīves situācijām pašām par sevi. Tas drīzāk ir attiecināms uz neirotisku un pārmērīgu trauksmi, kas liek mums radīt to visu, censties sev pakļaut dabu. Ego cenšas sevi nodrošināt un nodarbināt. Tāpēc mēs pieķeramies savām baudām, saviem īpašumiem; tāpēc mēs baidāmies no pārmaiņās vai cenšamies tās sasteigt, cenšamies radīt savu ligzdu vai spēļu laukumu.

Ar ‘’runas valdnieku’’ tiek domāta intelekta izmantošana attiecībā pret iekšējo pasauli. Mēs izdomājam veselu lērumu ar kategorijām, kas mums ir kā ‘’sviras’’, kas ļauj visu ‘’salikt pa plauktiņiem’’. Visattīstītākie šīs tendences iznākumi ir ideoloģijas, ideju sistēmas, kas paskaidro, attaisno un apgaismo mūsu dzīvi. Nacionālisms, komunisms, eksistenciālisms, kristietība, budisms – tās visas mums piedāvā noteikumus, noturīgas rīcības programmas, paskaidrojumus par to, kas un kā un kāpēc notiek tā, kā notiek.

Taču ‘’runas valdnieka’’ funkcija pati par sevi nav intelekta izmantošana. ‘’Runas valdnieks’’ ir ego nosliece visu, kas to apdraud vai tracina, izskaidrot tā, lai neitralizētu draudus un pārvērstu to par kaut ko ‘’pozitīvu (no ego skatu punkta). Jēdziens ‘’runas valdnieks’’ attiecas uz jēdzienu izmantošanu par filtriem, kas mūs pasargā no tiešas tā, kas ir, uztveres. Šīs koncepcijas tiek uztvertas pārlieku nopietni; tās tiek izmantotas kā instrumenti, kas piešķir mums un mūsu pasaulei noturību. Ja lietu pasaule, kurā visam ir savs nosaukums, patiešām pastāv, tad pastāv arī ‘’es’’ kā viena no šādām ar nosaukumu apveltītām lietām. Mēs nevēlamies atstāt vietu mūs apdraudošām šaubām, pārliecības trūkumam un apjukumam.

Jēdziens ‘’prāta valdnieks’’ attiecas uz apziņas piepūli uzturēt sevis paša apziņu. ‘’Prāta valdnieks’’ īsteno savu varu tad, kad mēs izmantojam garīgas un psiholoģiskas disciplīnas savas pašapziņas uzturēšanai kā sviras, kas ļauj mums turēties pie sevis paša apziņas. Narkotikas, joga, lūgšanas, meditācija, transs, dažādi psihoterapijas veidi – to visu tādā veidā var izmantot.

Ego sev par labu var pavērst jebko, pat garīgumu. Piemēram, ja jūs uzzinājāt par kādu sevišķi labvēlīgu meditācijas tehniku un garīgo praksi, tad attiecībā pret to ego, pirmkārt, izpaužas ar to, ka aplūko to kā pievilcīgu objektu un, otrkārt, cenšas to izmantot. Beigu beigās, tā kā ego šķiet stingrs veidojums un nav spējīgs pa īstam kaut ko vispār apgūt, tas spēj tikai atdarināt. Tādā veidā ego cenšas pārbaudīt meditācijas praksi un tai raksturīgu dzīvesveidu un atdarināt to. Kad mēs esam apguvuši visus trikus un paņēmienus garīguma spēlē, mēs automātiski cenšamies atdarināt garīgumu, jo pilnīga iedziļināšanās tajā prasītu pilnīgu ego likvidāciju, lai gan patiesībā mēs vismazāk par visu pasaulē vēlētos atbrīvoties no sava ‘’es’’. Tomēr mēs neesam spējīgi izjust to, ko mēs cenšamies atdarināt; mēs spējam tikai atrast jaunu telpu ego ietvaros, bet tas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās uzvedības. Ego pārnes visus personīgās veselības un tam raksturīgo īpašību terminus. Būdams spējīgs radīt jaunu musturu, tas izjūt uzbudinājumu un tam šķiet, ka ir daudz sasniedzis, jo beidzot ir radījis jūtamu savas individualitātes apliecinājumu un guvis panākumus.

Un, ja mums izdodas gūt tādus panākumus sava pašapziņas saglabāšanā ar kaut kādas garīgas tehnikas palīdzību, tad īstena garīgā attīstība kļūst diezgan mazticama. Mūsu intelektuālie paradumi kļūst tik stipri, ka ir grūti tiem izlauzties cauri. Mēs pat varam aiziet tiktāl, ka realizējam pilnībā dēmonisku ‘’absolūtā egoisma’’ stāvokli.

Lai gan ‘’prāta valdnieks’’ ir pats stiprākais garīguma graušanas ziņā, arī divi pārējie valdnieki var noteikt garīgo praksi. Atgriešanās pie dabas, izolētība, vienkāršība, miers, cēlas jūtas – tas viss var būt aizsardzība pret frustrāciju, jebkas var kļūt par ‘’formas valdnieka’’ izpausmi. Vai arī var gadīties, ka reliģija jums sniegs saprātīgus argumentus, kas palīdzēs radīt drošu ligzdu, vienkāršu, bet ērtu māju, atrast patīkamu laulāto draugu un pastāvīgu un vieglu darbu.
Tāpat arī ‘’runas valdnieks’’ var būt iesaistīts garīgajā praksē. Sekojot kādam garīgajam ceļam, mēs vecās pārliecības varam aizstāt ar jaunu reliģiju vai reliģiozu ideoloģiju, taču turpināt izmantot šo ideoloģiju iepriekšējā veidā – neirotiski. Lai cik cēlas būtu mūsu idejas, ja mēs tās uztveram pārlieku nopietni un izmantojam sava ego saglabāšanai, mēs vēl joprojām atrodamies ‘’runas valdnieka’’ varā.

Ja mēs izanalizēsim savas darbības, vairumā gadījumu mēs piekritīsim, ka atrodamies viena vai vairāku ‘’valdnieku’’ varā. ‘’Bet, - var rasties jautājums, - kas par to? Tas ir vienkāršs cilvēka stāvokļa apraksts. Jā, mēs zinām, ka mūsu tehnika nespēj mūs pasargāt no kara, noziedzības, slimībām, ekonomiskās nestabilitātes, no smaga darba, no vecuma un nāves; mūsu ideoloģijas arī nespēj mūs pasargāt no šaubām, nepārliecinātības un sajukuma, bet dažnedažādie psihoterapijas paņēmieni nespēj mūs pasargāt no uz laiku sasniegto augstāko apziņas stāvokļu zaudēšanas un atskurbuma un skumjām, kas tiem seko. Bet, ko lai mēs darām? Trīs valdnieki šķiet pārāk vareni, tos gāzt no troņa mums nav pa spēkam; un mēs arī nezinām, ar ko lai tos aizstāj.’’

Būdams nodarbināts ar šiem jautājumiem, Buda pārbaudīja visu procesu, kura rezultātā iedibinās triju ‘’valdnieku’’ vara. Viņš vēlējās uzzināt, kāpēc mūsu prāts tiem seko, vai nav kāda cita ceļa. Un viņš atklāja, ka trīs ‘’valdnieki’’ mūs kārdina, radot fundamentālu mītu – ka mēs esam noturīgas būtnes. Bet beigu beigās šis mīts izrādījās meli; tas ir liels apmāns, milzīgi meli, taču vienlaikus arī visu mūsu ciešanu sakne. Lai to atklātu, viņam vajadzēja izlauzties cauri ļoti viltīgai triju ‘’valdnieku’’ aizsardzībai, kas viņu padotajiem neļauj atklāt visdziļāko apmānu, viņu varas avotu. Un mums nav nekādas iespējas atbrīvoties no triju ‘’valdnieku’’ kundzības, iekams līdzīgi Budam mēs slāni pēc slāņa nebūsim pārvarējuši viņu meistarīgo aizsardzību.

‘’Triju valdnieku’’ aizsardzības sistēma ir veidota no mūsu prāta substances. Šis materiāls tiek izmantots tā, lai uzturētu mītu par mūsu noturīgumu. Lai mēs paši saskatītu, kā darbojas šis mehānisms, ir nepieciešams caurskatīt visu mūsu personīgo pieredzi. ‘’Taču, kā lai mēs veicām šādu pārskatu? – jums var rasties jautājums. – Kādu metodi vai instrumentu izmantot?’’ Metode, ko atklāja Buda, bija meditācija. Viņš atklāja, ka gūt atbildi ar meditācijas palīdzību nav iespējams. Un tikai tad, kad šajā cīņā radās pārtraukumi, viņš guva atklāsmes. Viņš sāka saprast, ka iekš viņa ir kaut kāda saprātīga apskaidrotība, un tā izpaužas tikai tad, ja pilnībā nav nekādas cīņas. Tādējādi meditācijas prakse ietver sevī prasmi ‘’neiejaukties’’.

Pastāv daudz maldīgu priekšstatu par meditāciju. Daži cilvēki to uzskata par neparastu prāta stāvokli, kas atgādina transu, citi uzskata, ka tie ir tādi kā prāta vingrinājumi. Bet meditācija nav nedz viens, nedz otrs, lai gan tā patiešām ļauj atrisināt prāta neirotisko stāvokļu problēmas. Tikt galā ar tādiem prāta stāvokļiem ir pilnībā iespējami, tas pat nav grūti. Tos raksturo enerģija, ātrums un īpatnējs stereotipiskums. Tādā veidā mēs uzzinām, kā rīkoties ar tamlīdzīgiem stāvokļiem, kā nodibināt ar tiem attiecības – ne tādā nozīmē, ka, lai liktu attīstīties tiem mums vēlamajā ceļā, bet gan iepazīstot tos tādus, kādi tie ir, tas ir, mijiedarbojoties ar to būtību.

Ir kāds stāsts par Budu, kas vēsta par to, kā viņš reiz sniedza pamācību brīnišķīgam kitāras spēles meistaram. Vēlēdamies nodarboties ar meditācijas praksi, muzikants pajautāja: ‘’Vai man ir jāizmaina savs prāts vai arī jāatstāj tas tāds, kāds tas ir?’’ Buda atbildēja: ‘’Tu esi dižs muzikants; saki man, kā tu noskaņo sava instrumenta stīgas?’’ Muzikants: ‘’Es nostiepju tās ne sevišķi stipri, bet arī neatstāju tās pārāk vaļīgas; tas arī viss.’’ ‘’Gluži tāpat, - teica Buda, - arī savā meditācijas praksē tu nedrīksti savam prātam kaut ko uzspiest, bet arī nedrīksti tam ļaut klejot.’’ Tāda ir Budas mācība. Mēs atstājam prātu tāds, kāds tas ir; mēs izmantojam pašu pieejamāko paņēmienu, jūtam enerģijas plūsmu, necenšoties to pakļaut, bet arī neizlaižot to no kontroles; vienlaikus mēs ejam kopsolī ar prāta enerģijas plūsmu, nevis pretēji vai šķērsām tai. Tāda arī ir meditācijas prakse.

Šāda veida prakse vispār ir nepieciešama tādēļ, ka mūsu prāta un domāšanas struktūra, mūsu dzīves koncepcija izrādās diktatoriskas: mēs it kā uzspiežam sevi visai pasaulei; pretējā gadījumā dzīve norisinās pārāk neprātīgi un nekontrolēti. Tāpēc meditācijas praksei ir jāsākas no paša dziļākā ‘’es’’ slāņa, no nekārtīgajām domām, kas nepārtraukti caurskrien mūsu prātu, t.i., ar prāta muldoņu. ‘’Valdnieki’’ izmanto racionālo spriestspēju par pirmo aizsarglīniju, kā artilēriju centienos mūs apmuļķot. Jo vairāk domu mums rodas, jo aizņemtāks ir prāts, jo stiprāk mēs esam pārliecināti par savu eksistenci. Tādēļ ‘’valdnieki’’ nepārtraukti cenšas aktivizēt šīs domas, izdarīt tā, lai tās visu laiku sadurtos, lai aiz to plūsmas neko nevarētu saskatīt. Īstenā meditācijā nav vēlmes radīt domu plūsmu un nav arī vēlmes to apspiest. Mēs vienkārši ļaujam tām patvaļīgi rasties un kļūt par prāta dzīļu izpausmi, apskaidrotā prāta precizitātes un skaidrības izpausmi.

Ja mēs sagraujam nepārtraukti viena otru pārklājošo domu rašanās stratēģiju, tad ‘’valdnieki’’ izmanto emociju rosināšanu, lai ar to palīdzību novērstu mūsu uzmanību. Uzbudinošas, krāsainas, dramatiskas emocijas piesaista mūsu uzmanību; mēs it kā esam iegrimuši interesantā kinofilmā. Meditācijas praksē mēs neradām emocijas un arī neapspiežam tās. Mēs uzlūkojam tās visā skaidrībā, ļaujam tām būt tādām, kādas tās ir, - un tālab neļaujam tām vairs būt tādām, kādas tās ir, - un, pateicoties tam, mēs vairs neļaujam tām kavēt mūsu laiku un uzmanību. Tādējādi tās kļūst par neizsmeļamu enerģijas avotu pareizu darbību veikšanai.
Domu un emociju neesamības gadījumā ‘’valdnieki’’ izmanto vēl spēcīgāku ieroci – idejas. Parādību klasifikācija rada cietas un spēcīgas ‘’lietu’’ pasaules sajūtu. Šāda stingra pasaule rada mums nomierinošas domas – ka arī mēs paši esam kaut kas stingrs un ilgstošs. Pasaule pastāv; tāpēc pastāvu arī es, kas uztver šo pasauli. Meditācija sniedz sapratni par ideju caurspīdīgumu, tādējādi idejas vairs nekalpo par līdzekli pasaules un mūsu paštēla noturības sajūtas radīšanai. Tā kļūst vienkārši par atpazīšanas procesu. ‘’Valdnieku’’ arsenālā ir arī citi aizsargmehānismi, taču to aplūkošana dotās tēmas ietvaros būtu pārāk sarežģīta.

Pateicoties personīgo domu, emociju un citu psihiskās aktivitātes formu analīzei, Buda atklāja, ka mums nav nepieciešams cīnīties par savas esamības apliecināšanu un pakļauties triju ‘’materiālisma valdnieku’’ varai. Nav nepieciešams cīnīties, lai kļūtu brīvs; pati cīņas neesamība jau ir brīvība. Šādas brīvības no ego stāvoklis arī ir budas stāvokļa īstenošana. Var sacīt, ka prāta substances transformācijas process no ego tieksmēm par dziļākā saprāta un apgaismības realizāciju ar meditācijas palīdzību arī ir īstenais garīgais ceļš.